con-vīcium <ī> nt (aus convocium < con u. vox)
1.
3.
4.
5. Ov. meton.
convīctus1 <ūs> m (convivo)
1.
-
- das Zusammenleben, Geselligkeit, geselliger Umgang (mit: Gen)
| convīcior |
|---|
| convīciāris |
| convīciātur |
| convīciāmur |
| convīciāminī |
| convīciantur |
| convīcier |
|---|
| convīciēris |
| convīciētur |
| convīciēmur |
| convīciēminī |
| convīcientur |
| convīciābar |
|---|
| convīciābāris |
| convīciābātur |
| convīciābāmur |
| convīciābāminī |
| convīciābantur |
| convīciārer |
|---|
| convīciārēris |
| convīciārētur |
| convīciārēmur |
| convīciārēminī |
| convīciārentur |
PONS OpenDict
Вы хотите добавить слова, фразы или переводы?
Пожалуйста, отправьте нам новый словарный запись для PONS OpenDict. Внесенные предложения проверяются редакцией PONS и соответствующим образом включаются в результаты.